Mēs visi bieži dzirdam par problēmām, kas ir saistītas ar ekoloģiju un dabas resursiem. Bet cik bieži mūsu redzeslokā nonāk piemēri, kā šīs problēmas tiek risinātas? Rodas sajūta, ka ārpus diskusijām un spekulācijām cilvēce šajā jautājumā nav panākusi nekādu progresu.
  Ar draugiem un ģimeni pārrunājot mūsu planētas bēdīgo stāvokli, mēs sapratām, ka katrs cer uz kādu citu, domājot, ka personīgi no viņa nekas nav atkarīgs. It kā valstij vajadzētu, prezidentiem vajadzētu, arodbiedrībām, apvienībām utt… Un es? ko es varu? Tātad, mūs satrauca jautājums, vai tas tā ir? Vai mēs esam tik bezpalīdzīgi, un vai mums vajadzētu bezgalīgi paļauties uz šīs pasaules varenajiem? Vai pastāv tāda iespēja, ka katrs no mums var izdarīt savu ieguldījumu mūsu kopīgajā nākotnē?
   Iedziļinoties jautājuma izpētē, pamanījām, ka viena no problēmām, kas vieno gandrīz visu mūsu planētas teritoriju, ir veco mežu izzušana un sugu daudzveidības samazināšana. Tagad ir ļoti grūti atrast mežus, kas ir vecāki par simts gadiem. Bet riekstkoku mežu gandrīz vairs nav palicis. Pat vecās ozolu audzes tagad ir reti sastopamas. Kaut ir zināms ka vēl ne tik senajos laikos tādi meži auga visapkārt un koku vecums varēja viegli pārsniegt tūkstoti gadu un vairāk.
   Pagātne ir pagātne, bet mums ir jāskatās nākotnē, kur dzīvos veseli un laimīgi cilvēki, kuri mīl un saudzē dabu, ēd veselīgus augļus, ogas un riekstus no milzīgiem, skaistiem kokiem, ko ir iestādījušas viņu senču gādīgās rokas! Mūsu rokas!
   Ar tādām domām mēs nolēmām iestādīt savu pirmo riekstkoku mežu un sākt audzēt riekstkoku stādus priekš cilvēkiem. Mēs bijām ļoti pārsteigti par šiem burvīgiem kokiem, kuri ir ne tikai neticami skaisti, attīra gaisu, uzlabo augsnes struktūru, bet arī dod gardus augļus, kas baros un dziedinās cilvēkus,  dzīvniekus un putnus vēl simtiem gadu pēc mums!